Tradicionālā programmēšanas pieeja ir, kad programmas kodu raksta kā secīgu instrukciju sarakstu.

Objektorientētajā programmēšanā programma tiek veidota kā savstarpēji saistītu objektu kopums, kuri savā starpā mijiedarbojas. Tāpat kā reāliem objektiem dabām, OOP objektiem arī ir savas individuālās īpašības, tie var veikt kādas darbības, kā arī nodot un saņemt informāciju no citiem objektiem.

Ja programma ir tik ļoti vienkārša, kā piemēram divu skaitļu saskaitīšana, tad loģiski ir izmantot secīgu instrukciju sarakstu. Tiklīdz programma savā sarežģītībā tuvojas reālās dzīves komplicētajām situācijām, tad objektorientētā pieeja rada kārtību nevis haosu.